svētdiena, 2012. gada 30. decembris

KOKA KAROTES
                                                           Paulim Vācietim
Nezin vai sievu un dēlus
Viņš bija tā apmīļojis
Kā šķilu,
No kuras ir jāiznāk karotei.

Un, jo mazāk tā bija vairs šķila
Un jo vairāk tā bija jau karote,
Rokas kustējās...
Toreiz es nespēju saprast,
Kā viņas kustējās.
Tagad es zinu,
Ka tā apmēram runā rokas
Pliseckai.

Smalkākos svaros
Droši vien varēja svērt
Smalkākās skaidas -
Ar miligrama simtdaļas precizitāti
Svars būtu tāds,
Kādu iepriekš teikusi acs.
Viņš taisīja arī grābekļus.
Veselu dienu meklēja koku
Vienam grābekļa zaram.

Viņš nomira neuzzinājis,
Ka vienu itāli
Sauca par Stradivāri,
Bet katra lieta,
Ko viņš kādam taisīja,
Bija vijole
Un ne jau sirdij.

Karote bija kā narcise.
Viņš zināja -
Bieži tajā būs šķidra putra
Un bieži tās būs ļoti maz.

Vismaz - lai ir karote.
Lai strebjamajam ir smarža.

Grābekļi bija kā spalviņas.
Viņš zināja,
Kā gurst sieviešu rokas
No tumsas līdz tumsai.

Bet naktīs tām jālāpa zeķes,
Naktīs tām jāapskauj vīri.

Vismaz lai grābeklis ir tām -
Dūna.

Bet vislabāk
Viņš tomēr taisīja karotes.
              Ojārs Vācietis

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana